samta vēsture
Tā kā samts ir neparastais mīkstums un izskats, kā arī augstās ražošanas izmaksas, samts bieži ir saistīts ar muižniecību. Velvet tika iepazīstināts Bagdādē, valdot Harun al-Rashid, Kašmiras tirgotājiem un Al-Andalus Ziryabam. Mamlukas laikmetā Kaira bija pasaulē lielākais samta ražotājs. Liela daļa to tika eksportēta uz Venēciju (no kurienes tā izplatījās lielākajā daļā Eiropas), Ibēriju un Mali impēriju. Mali, Mali impērijas valdnieks, Musa I apmeklēja Kairu savā svētceļojumā uz Meku. Daudzi arābu samta veidotāji viņu pavadīja atpakaļ uz Timbuktu. Vēlāk Ibn Battuta piemin, kā Mali valdnieks Suleimans (mansa) Eidā valkāja vietēji ražotu pilngraudu samtu. Mehmed II valdīšanas laikā pavāru pavāri valkāja zilas krāsas kleitas (câme-i kebûd), konusveida cepures (külâh) un maigas bikses (çaksir), kas izgatavotas no Bursa samta.
Anglijas karalis Ričards II savā gribā norādīja, ka viņa ķermenis 1399. gadā būtu jāvelk samts. [2]
Iztēle pāļu kaudzē.
Encyclopædia Britannica vienpadsmitais izdevums aprakstīja samtu un tā vēsturi:
VELVET, zīda tekstilmateriāls ar īsu blīvu pāļu virsmu. Visticamāk, samta aušanas māksla radās Tālajos Austrumos; un ne tikai 14. gs. sākumā mēs pamanām, ka tekstilizstrādājums ir pieminēts. Velveta īpatnības, izcilā, bet mīkstinātā krāsu krāsa, ko tā izstādīja, uzreiz iezīmēja to kā piemērotu materiālu baznīcu apģērbiem, karaļa un valsts apģērbiem un greznām apmetnēm; un lielākie viduslaiku faktūras bija itāļu velvets. Daudzos veidos tos visefektīvāk apstrādāja ornamentēšanai, piemēram, mainot kaudzes krāsu, ražojot dažāda garuma kaudzīti (pāļu pāļu vai dubulto pāļu), un, brokējot ar gludu zīdu, ar neslīpētu kaudzi vai zelta audu pamatne, & c. Agrākie avoti Eiropas mākslinieciskajiem pienākumiem bija Lucca, Genoa, Florence un Venēcija, kas turpināja sūtīt bagātīgas samta tekstūras. Nedaudz vēlāk mākslu pārņēma flāmu audēji, un XVI gadsimtā Brige ieguva reputāciju velvetiem, kas nebija sliktāki par lielajām Itālijas pilsētām [3].
